Baltijas jūra mierīgi viļņojas pret Vidzemes piekrastes klinšainajiem krastiem.

The Baltic Sea gently waves against the rocky shores of the Vidzeme coast.

Pavasaris ir atnācis.

Spring has arrived.

Zied pavasara puķes, jūra dzied savas dziesmas.

Spring flowers are blooming, the sea sings its songs.

Gaiss ir piepildīts ar dzīvi, un cilvēki sāk domāt par Jāņiem, kad ugunskuri un vainagi savienos ikvienu ar dabu un cits citu.

The air is filled with life, and people begin to think about Jāņi, when bonfires and wreaths will connect everyone with nature and with one another.

Jānis stāvēja uz kurpjiem, vēroja viļņu spēli un domāja par gaidāmajiem svētkiem.

Jānis stood on the cliffs, watching the play of the waves and thinking about the upcoming festival.

Viņš bija rāmi smaidīgs, bet izaicinājums sēdēja viņa sirdī kā akmens.

He was calmly smiling, but a challenge sat in his heart like a stone.

Pirms dažām dienām saņēmais ārsta ziņojums visu mainīja.

A doctor's report received a few days ago changed everything.

"Jāni, tev ir alerģija pret jūras veltēm," ārsts teica.

"Jāni, you are allergic to seafood," the doctor said.

Jānim bija grūti ticēt savām ausīm.

Jānis found it hard to believe his ears.

Jūras veltes bija viņa dzīve.

Seafood was his life.

Kā lai viņš nosvin Jāņus bez jūras dāvanām?

How could he celebrate Jāņi without the gifts of the sea?

Līga, viņa dzīvesbiedre un atbalsta stūrakmens, bija blakus Jānim, kad viņš saņēma ziņu.

Līga, his life partner and pillar of support, was by Jānis's side when he received the news.

Viņa maigi pieskārās viņa plecam, sakot: "Mēs atradīsim citu ceļu.

She gently touched his shoulder, saying, "We will find another way.

Pasaule nepārstāj eksistēt.

The world doesn't stop existing.

Mēs vienkārši mācīsimies ko jaunu.

We will just learn something new."

"Nākamajās dienās Jānim un Līgai nācās lemt.

In the following days, Jānis and Līga had decisions to make.

Jānim bija vēlme izrādīt drosmi un pamēģināt būt uz jūras, cerot, ka jūras gaiss neiedarbosies tik asi kā tieša saskarsme ar zivīm.

Jānis had a desire to show courage and try to be at sea, hoping the sea air would not affect him as harshly as direct contact with fish.

Bet doma par riskiem biedēja.

But the thought of the risks was frightening.

Taču atbildība pret ģimeni un tradīcijām bija ne mazāk svarīga.

However, the responsibility towards family and traditions was no less important.

Vienā drēgnā pavasara rītā Jānis devās uz laivu.

One chilly spring morning, Jānis headed to a boat.

Viļņi laivu šūpoja, bet viņa sirds sitās stiprāk.

The waves rocked the boat, but his heart beat stronger.

Jānis izjuta okeāna spēku, pat ja nepieskārās nevienai zivij vai vēzim.

Jānis felt the ocean's power, even if he didn't touch a single fish or crab.

Kad viņš atgriezās krastā, Līga gaidīja ar platu smaidu un īpašu maltīti - bez jūras veltēm, bet ar to pašu svētku garu.

When he returned to shore, Līga awaited with a broad smile and a special meal—without seafood, but with the same festive spirit.

"Šīs būs īpašas Jāņi," viņa teica.

"These will be special Jāņi," she said.

Jānis saprata jaunā ceļa nozīmi.

Jānis understood the significance of the new path.

Viņi kopā izdomāja jaunas receptes, kurās izmantoja citu dabas bagātību - dārzeņus, augļus un garšaugus.

Together, they came up with new recipes using other natural riches—vegetables, fruits, and herbs.

Tā viņi radīja jaunu tradīciju, kas cienīja veco, bet pielāgojās jaunajam.

In this way, they created a new tradition that honored the old but adapted to the new.

Jāņi pienāca.

Jāņi arrived.

Kā parasti, ugunskurs liesmoja.

As usual, the bonfire blazed.

Jānis un Līga, plecu pie pleca, svinēja ne tikai sauli zemes dāvanās, bet arī savu spēju augt un mainīties.

Jānis and Līga, shoulder to shoulder, celebrated not only the sun's gifts to the earth but also their ability to grow and change.

Pārmaiņas nenozīmēja veco atstāt aiz muguras - tās nozīmēja atrast jaunu ceļu.

Change did not mean leaving the old behind—it meant finding a new way.

Pavasara vējš skrēja pār Vidzemes piekrasti, un dabas kārtībā ielija jauns harmonijas un spēka apliecinājums.

The spring wind raced over the Vidzeme coast, and with it came a new affirmation of harmony and strength in the order of nature.

Jānim bija mācība - īstās dzīves tradīcijas dzīvo sirdī, nevis tikai uz galda.

Jānis had learned a lesson—the true traditions of life live in the heart, not just on the table.