Siltās pavasara saules staros, kas spīdēja caur lielajiem logiem Rīgas Starptautiskajā lidostā, Jānis pastaigājās pa termināli.

In the warm spring sunbeams shining through the large windows at Rīga International Airport, Jānis was strolling through the terminal.

Viņš atgriezās no biznesa brauciena, bet domas jau skrēja pie nākamā projektiem un ikdienas uzdevumiem.

He was returning from a business trip, but his thoughts were already racing towards future projects and daily tasks.

Bet, tā kā kājas viņu nesa gar kafejnīcu, viņš pēkšņi apstājās.

Yet, as his feet carried him past a café, he suddenly stopped.

Tur pie galdiņa sēdēja Elīna, viņa draudzene, kuru nebija redzējis ilgu laiku.

There, at a table, sat Elīna, his friend whom he had not seen in a long time.

Elīna, aizrāvusies ar ceļojumu rakstīšanu, izskatījās tā, it kā viņa būtu daļa no savas pačalījušās stāsta.

Elīna, engrossed in writing about her travels, looked as if she were part of her own lively story.

Viņa piebūra rakstiem patiesuma dzirksti, un tas viņai piešķīra īpašu šarmu.

She infused her writings with a sparkle of truth, giving her a unique charm.

Jānis nespēja noticēt savai veiksmei – viņam bija iespēja vēlreiz satikt Elīnu.

Jānis couldn't believe his luck – he had a chance to meet Elīna once more.

Viņi agrāk bija mēģinājuši tikties, bet vienmēr kas sanāca ne tā, grafiki nesakrita.

They had tried to meet before, but things always went awry, schedules never aligned.

Pietuvojoties viņai, Jānis pasmaidīja. "Elīna!"

Approaching her, Jānis smiled. "Elīna!"

Viņa pacēla acis un arī smaids parādījās uz viņas sejas. "Jāni! Tik ilgi neesam tikušies!"

She lifted her eyes and a smile appeared on her face as well. "Jānis! It's been so long since we've met!"

Viņi saskāvās, un laiks apstājās.

They embraced, and time seemed to stand still.

Apkārt lidojošie pasažieri, kā trakalas bites, lidoja garām, bet viņiem šķita, ka visa pasaule ir apstājusies.

Around them, the bustling passengers, like frantic bees, rushed by, but for them, it felt as if the whole world had paused.

"Es lidmašīnas maiņu gaidu," Jānis paskaidroja.

"I'm waiting for a flight change," Jānis explained.

"Es arī, bet man lidojums ir pēcpusdienā," Elīna atbildēja.

"So am I, but my flight is in the afternoon," Elīna replied.

Viņu sarunas ritēja viegli un jokojot, viņi dalījās ar pēdējos mēnešos notikušo.

Their conversation flowed easily and playfully as they shared what had happened in recent months.

Bet Jānim bija aizdomas, ka šī tikšanās nav nejauša.

However, Jānis had a suspicion that this meeting was not a coincidence.

Viņš vēlējās šo mirkli, lai izteiktu, ko sen juta pret viņu.

He wanted to seize this moment to express what he had felt for a long time.

“Zini, mums nekad nav pieticis laika īsti parunāt,” Jānis sacīja. “Es gribētu vairāk laika kopā.”

"You know, we've never really had enough time to truly talk," Jānis said. "I’d like more time together."

Elīna ar interesi klausījās.

Elīna listened with interest.

Viņa pavilināja kafijas krūzīti pie lūpām un ieklausījās.

She lifted the coffee cup to her lips and listened in.

Jānis saprata, ka iespēja bija tagad vai nekad.

Jānis realized that the opportunity was now or never.

“Elīna, esmu domājis par mums. Gribētu, lai mēs ... būtu tuvāki... Vairāk kā draugi.”

"Elīna, I've been thinking about us. I'd like for us to be... closer... more than friends."

Ziņas izteikšana bija Jānim grūta, bet viņš to izdarīja.

Expressing this was difficult for Jānis, but he did it.

Elīna klusēja brīdi, bet tad smaidīja.

Elīna was silent for a moment, but then she smiled.

“Man arī tas ir bijis prātā. Jānis, varbūt mēs varētu pavakariņot Rīgā, kad atgriezīsimies?”

"I've been thinking the same. Jānis, maybe we could have dinner in Rīga when we return?"

Jānis jutās kā beidzot atradis daļu no sevis, ko tik ilgi bija pazaudējis.

Jānis felt like he had finally found a part of himself he had lost for so long.

Pēkšņi viņa saplānotais laiks vairs nešķita tik svarīgs.

Suddenly, his planned time no longer seemed so important.

Viņš nolēma atlikt savu lidojumu, lai vēl pavadītu vismaz šeit, lidostā, vairāk laika ar viņu.

He decided to delay his flight, to spend more time here at the airport with her.

Tā viņi sēdēja, sarunājoties, līdz viņu lidojumi bija klāt.

And so they sat, talking, until their flights were due.

Jāņa sirds smagi pukstēja, bet tas bija laimes pilns.

Jānis's heart was pounding, but it was full of happiness.

Viņš bija pārsniedzis sevī to sienu, kas vienmēr šķirusi viņus, un tagad viņam bija jauna cerība.

He had surpassed that wall within himself that always separated them, and now he had a new hope.

Rīgā viņus gaidīja tik daudz iespēju.

In Rīga, so many opportunities awaited them.

Szda no viņiem šķita, ka pasaule pavasarī ir vēl lielāka un skaistāka.

To both of them, it seemed that the world in spring was even larger and more beautiful.

Viņi šķīrās cerīgi un apņēmības pilni.

They parted hopefully and determinedly.

Jānis nodomāja: “No šī mirkļa es būšu atklātāks.”

Jānis thought, "From this moment on, I will be more open."

Un tā viņi devās pa saviem ceļiem, bet abiem prātā viena doma – viņi būs vairāk nekā tikai draugi.

And so they went their separate ways, both with the thought that they would be more than just friends.