Tirgū viss bija pilns ar cilvēkiem.

The market was full of people.

Pašā vidū starp stendiem stāvēja Laima, rokās turot sarakstu.

Right in the middle among the stalls stood Laima, holding a list in her hands.

Saules gaisma atspīdēja viņas blondajos matos, un viņa bija apņēmīga šogad Jāņos rīkot labāko svinēšanu.

The sunlight reflected off her blonde hair, and she was determined to host the best Jāņi celebration this year.

Viņas draugi un ģimene bija jāiespaido.

Her friends and family had to be impressed.

Aivars stāvēja blakus, skeptisku seju.

Aivars stood next to her with a skeptical face.

"Vai tiešām mums vajag tik daudz siera un alus?" viņš vaicāja.

"Do we really need so much cheese and beer?" he asked.

Laima nopietni skatījās uz viņu.

Laima looked at him seriously.

"Aivars, Jāņi bez šiem lietām taču nav īsti Jāņi!" viņa atbildēja.

"Aivars, Jāņi without these things aren’t really Jāņi!" she replied.

Aivars tikai paraustīja plecus un turēja somu vēl ciešāk.

Aivars just shrugged and held the bag even tighter.

Inese, Laimas labākā draudzene, aizvērtām acīm ieelpoja tirgus spēcīgo aromātu.

Inese, Laima's best friend, inhaled the strong aroma of the market with her eyes closed.

"Es dievinu šo smaržu," viņa teica ar smaidu, paņemot sarkanās ogas.

"I love this smell," she said with a smile, picking up the red berries.

Laima piekrītoši pamāja.

Laima nodded in agreement.

Viņai patika, ka Inese vienmēr atbalstīja viņas sapņus, lai gan dažreiz šī aizmāršība radīja problēmas.

She liked that Inese always supported her dreams, although sometimes this forgetfulness caused problems.

Pēkšņi Laimā radās iekšējais satraukums.

Suddenly, an inner anxiety arose in Laima.

Viņa paskatījās uz sarakstu - siers, zaļumi vainagiem, alus... bet stalls ar sieru bija kļuvis par tukšu sapņu lauku.

She looked at the list - cheese, greens for wreaths, beer... but the cheese stall had become an empty field of dreams.

"Nav cerības," noburkšķēja Aivars, bet Laima nepadarīja galvu.

"No hope," grumbled Aivars, but Laima didn’t lose her head.

Viņa pieņēma svarīgu lēmumu.

She made an important decision.

Viņa izmantos sieru no tuvējā fermas izrīcības un vietējās mežā audzētās garšvielas.

She would use cheese from a nearby farm’s stockpile and local forest-grown spices.

Tad sākās trakais.

Then the chaos began.

Viņi steigšus cīnījās cauri ļaužu pūļiem, meklējot trūkstošos priekšmetus.

They rushed through the crowds, searching for the missing items.

Kad viss bija pirkšanas maisā, viņi devās atpakaļ pa lauku ceļu, dodoties atpakaļ uz saprotamo satikšanās vietu.

When everything was in their shopping bags, they headed back down the country road, returning to their familiar meeting place.

Tikai tad, kad saule sāka slīdēt pāri horizontam, atplūdinot debesis zeltainā krāsā, Laima saprata: viņi bija aizmirsuši alu.

Only when the sun began to slide across the horizon, bathing the sky in a golden hue, did Laima realize: they had forgotten the beer.

"Kā mēs varam svinēt bez Jāņu alus?" satraukumā viņa teica.

"How can we celebrate without Jāņi beer?" she said anxiously.

Aivars pēkšņi smaidā uzrādīja ideju.

Aivars suddenly smiled with an idea.

Viņš turēja rokā savu vecāko alus krūku.

He held his oldest beer mug in his hand.

"Es zinu, kur dabūt vietējo... turpinām izklaidi," viņš piedāvāja.

"I know where to get some local... let's keep the fun going," he suggested.

Ar lukturīti, smieklu spēlēšanos un dziesmām, viņi piemirsa sīkos trūkumus.

With a flashlight, laughter, and songs, they forgot the minor shortcomings.

Mūzika, ugunskurs un kompānija radīja īpašu atmosfēru.

Music, the bonfire, and company created a special atmosphere.

Laima saprata, ka memorabllums nav par perfektiem pirkumiem, bet par to, kā paši cenšas un bauda visu kopā.

Laima realized that the memories weren’t about perfect purchases, but about how they tried and enjoyed everything together.

Kad Jaņa svētki tuvojās beigām, viņa jutu siltumu sirdī.

As the Jānis festival came to an end, she felt warmth in her heart.

Tieši tajā mirklī viņa atrada īsto Jāņu noskaņu - nevis perfektie elementi, bet draudzība.

At that moment, she found the true spirit of Jāņi - not the perfect elements, but friendship.