Rūtas sirds sitās ātrāk, kad viņa stāvēja pie Gaujas upes.

Rūtas heart beat faster as she stood by the Gaujas river.

Saulains jūnija rīts solījās būt silts un dzirkstošs.

The sunny June morning promised to be warm and sparkling.

Viņa, Edgars un Martins bija ieradušies šeit uz Līgo svinībām.

She, Edgars, and Martins had come here for the Līgo celebrations.

Zemes švīksmoņās sajauca puķu un ziedu smarža ar vieglu upes straumes čalām.

The scent of flowers mixed with the gentle murmur of the river's stream.

Rūta bija rūpīgi ieplānojusi visu.

Rūta had carefully planned everything.

Viņa vēlējās, lai šīs svinības būtu īpašas.

She wanted these celebrations to be special.

"Mums vajag puķu vainagus un ziedus," viņa teica.

"We need flower crowns and blossoms," she said.

Edgars un Martins piekrītoši pamāja, bet viņiem prātā bija kas cits.

Edgars and Martins nodded in agreement, but their minds were on something else.

Veikaliņā pie upes viņi sastapās ar vilšanos.

At the little store by the river, they met with disappointment.

Nebija palicis neviens vainags.

Not a single crown was left.

Rūta neveikli paskatījās apkārt.

Rūta awkwardly looked around.

"Ko darīt?

"What to do?"

" viņa domāja.

she thought.

Edgars pievērsās citiem plauktiem, bet Martins čukstēja par alpīnismu kokā pie upes krasta.

Edgars turned to look at other shelves, but Martins whispered about tree climbing by the riverbank.

"Neticami," norūca Rūta.

"Incredible," grumbled Rūta.

Viņai vajadzēja pieņemt lēmumu.

She needed to make a decision.

Viņa varēja turpināt meklēt, bet kaut kas viņu aicināja.

She could continue searching, but something was calling her.

Tā bija saule, kas mirdzēja ziedu pļavās, un ūdens, kas aicināja tos tuvāk.

It was the sun shining over the flower meadows and the water inviting them closer.

Rūta uzdrošinājās iet uz pļavu.

Rūta dared to walk to the meadow.

Platas smaidot, viņa pavēros, kā turpinās upes straume.

Smiling widely, she watched the continuing flow of the river.

Ap viņu ziedēja margrietiņas un zaļpelēki latvāņi.

Around her bloomed daisies and greenish-grey hogweed.

"Mēs paši taisīsim vainagus," viņa uzsmaidīja draugiem.

"We'll make the crowns ourselves," she smiled at her friends.

Martins un Edgars paskatījās viens uz otru un sākumā brīnījās.

Martins and Edgars looked at each other and initially marveled.

Bet viņi iepriecīgā priekā pievienojās Rūtai.

But they joyfully joined Rūta.

Kopā viņi salasīja ziedus un pinu vainagus tieši turpat – pie Gaujas.

Together they gathered flowers and braided crowns right there by the Gaujas river.

Pēcpusdienas siltumā tie dziedāja, dejoja un vēroja, kā sauli nomaina zvaigznes.

In the warmth of the afternoon, they sang, danced, and watched as the sun was replaced by stars.

Rūta atskārta, ka šī mirkli patīk vairāk, nekā viņa būtu iedomājusies.

Rūta realized that she liked this moment more than she could have imagined.

Viss notika spontāni un bija skaisti.

Everything happened spontaneously and was beautiful.

Viņa secināja, ka svarīgākais ir laiks, ko viņi pavada kopā.

She concluded that what mattered most was the time they spent together.

Gaujas piekraste klusēdama iegausa, un Rūtas sirsniņā dzima jauna izpratne un miers.

The Gaujas riverside softly murmured, and in Rūtas heart, a new understanding and peace were born.

Viņa atrada prieku arī nesagatavotībā, un viņas draugi bija blakus, lai to kopā piedzīvotu.

She found joy even in unpreparedness, and her friends were there to experience it with her.