Krāsaini koku lapas birst uz lauku ceļa, un rudenīgais vējš viegli nesa lapas pa augušu pļavu.

Colorful tree leaves fell onto the country road, and the autumn wind gently carried the leaves across the overgrown meadow.

Jānis iekāpa gumijas zābakos un raudzījās pāri saimniecības laukiem.

Jānis stepped into rubber boots and looked over the farm fields.

Tuvumā Miķeļdienas svētki bija svarīgs notikums viņa dzīvē.

The upcoming Miķeļdienas celebration was an important event in his life.

Viņš juta atbildības smagumu uz saviem pleciem, taču arī cerību, ka viss izdosies.

He felt the weight of responsibility on his shoulders, yet also hoped that everything would turn out well.

Līga, viņa māsa, jau bija izstiepusies pļavas vidū.

Līga, his sister, was already outstretched in the middle of the meadow.

Viņa plānoja, kā uzstādīt laternas, kas mirdzētu tumsas ierašanās laikā.

She was planning how to set up lanterns that would glow as darkness descended.

"Mēs varētu tās izkārt kokās. Tas būtu skaisti!" viņa sauca uz Jāni.

"We could hang them in the trees. It would be beautiful!" she called to Jānis.

Jānis pasmaidīja.

Jānis smiled.

Līga vienmēr bija pilna ar idejām.

Līga was always full of ideas.

Elza, jaunākā māsa, gribēja palīdzēt vairāk, nekā brāļi un māsas parasti ļāva.

Elza, the youngest sister, wanted to help more than her siblings usually allowed.

Viņa savāca ābolus un rūpīgi sakrāva tos grozos.

She gathered apples and carefully stacked them in baskets.

Viņai patika skaitīt katru ābolu, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā.

She liked to count each apple to ensure everything was in order.

Kad visi trīs sāka svētku sagatavošanu, debesis pēkšņi satumsa.

As all three began festival preparations, the sky suddenly darkened.

Tāls pērkonts norādīja uz vētras tuvošanos.

A distant thunder suggested an approaching storm.

Jānis ļāvās raizēm.

Jānis was consumed by worries.

Vajadzēja pieņemt lēmumu.

A decision had to be made.

Vai riskēt un ļaut svētkiem notikt, vai atlikt tos, vilšanās vilnis pāri saimniecībai?

Should they risk it and let the festival happen, or postpone it, allowing a wave of disappointment to sweep across the farm?

"Rīkosim svētkus siena šķūnī," ieteica Līga ar aizrautību.

"Let’s hold the celebration in the hay barn," Līga suggested enthusiastically.

"Mēs varam izmantot zemjumtu, un tas būs romantiski!"

"We can use the roofed area, and it will be romantic!"

"Līga, tu esi ģeniāla!" Elza iesaucās.

"Līga, you're a genius!" Elza exclaimed.

Jānis saprata, ka uzticēšanās māsām varētu būt tieši tas, kas nepieciešams.

Jānis realized that trusting his sisters might be exactly what was needed.

Visi cītīgi strādāja zem pelēcīgajām debesīm, līdz saimniecība kļuva par krāšņu svētku vietu.

Everyone worked diligently under the gray skies, until the farm transformed into a magnificent celebration space.

Siena šķūnis piepildījās ar gaismām un dekorācijām, kas lika visiem aizmirst par nelabvēlīgajiem laikapstākļiem.

The hay barn was filled with lights and decorations, making everyone forget about the unfavorable weather.

Kad vakars beidzot pienāca, koku zari klusi šūpojās rudenīgam vējam.

When evening finally came, the branches quietly swayed in the autumn wind.

Ciema iedzīvotāji pulcējās siena šķūnī, priecīgi par Jāņa un viņa māsu darba rezultātu.

The villagers gathered in the hay barn, pleased with the results of Jānis's and his sisters' efforts.

Musikanti spēlēja tautiskās melodijas, un smiekli aizpildīja telpu.

Musicians played folk melodies, and laughter filled the room.

Un tā, pateicoties Jāņa drosmei mainīt plānus un uzticēties, ka viņa līdzaudžu talanti nebūs veltīgi, svētki izdevās labāk nekā jebkad cerēts.

And so, thanks to Jānis's courage to change plans and trust that his peers' talents wouldn't be in vain, the festival turned out better than ever hoped.

Jānis saprata, cik svarīgi ir dalīties atbildībā.

Jānis realized the importance of sharing responsibility.

Līga saņēma ilgi gaidītu atzinību par savām spējām, un Elza sajuta lepnumu par savu ieguldījumu.

Līga received long-awaited recognition for her abilities, and Elza felt proud of her contribution.

Tā rudenīgā vakara beigās visi devās mājās, sirdīs nesot siltumu un kopības sajūtu.

At the end of that autumn evening, everyone went home carrying warmth and a sense of community in their hearts.

Miķeļdienas svētki ne tikai apvienoja ciema ļaudis, bet arī nostiprināja tēvišķību un vienotību Jāņa, Līgas un Elzas starpā.

The Miķeļdienas celebration not only united the villagers but also strengthened the camaraderie and unity between Jānis, Līga, and Elza.