Lapas vējiņā virpuļoja apkārt Rīgas drupām, radot čukstošu skaņu, kas piepildīja auksto rudenīgo gaisu.

Leaves whirled in the breeze around the ruins of Rīga, creating a whispering sound that filled the cold autumn air.

Aivars klusi staigāja pa izpostītajām ielām, uzmanīgi ieejot agrākā lielveikalā.

Aivars quietly walked through the ruined streets, carefully entering what was once a supermarket.

Plaukti bija tukši, izņemot dažas vecas konservu kārbas, kas spītīgi stāvēja uz pārpalikušās plaukta malas.

The shelves were empty, except for a few old cans that stubbornly clung to the remaining edge of a shelf.

Viņš zināja, ka šī nebija pirmā reize, kad kāds meklēja pārtiku šeit.

He knew this wasn’t the first time someone had searched for food here.

Blakus durvīm pēkšņi kaut kas sakustējās.

Next to the door, something suddenly moved.

Aivara sirds sāka ātrāk pukstēt.

Aivars's heart began to beat faster.

Viņš cieši satvēra savu nelielo cirvi, gatavojoties aizstāvēt sevi.

He gripped his small axe tightly, preparing to defend himself.

Taču tas bija tikai vējš, kas iedzina kādu papīra gabaliņu sakaltušajos zāles stabos.

But it was only the wind, blowing a piece of paper into the dried grass blades.

"Atu," viņš noelsās, bet tad atskārtās, ka nebija viens.

"Whew," he sighed, but then realized he wasn’t alone.

Kāda sieviete, izskatoties apmulsusi un nedaudz baiļīga, tuvojās viņam.

A woman, looking confused and slightly fearful, approached him.

"Sveiki," viņa teica klusu, ievērojot visus piesardzības pasākumus, kādus vien spēja.

"Hello," she said softly, taking all the precautions she could.

"Sveika," Aivars atbildēja, noliekot cirvi nedaudz zemāk. "Esmu Aivars."

"Hello," Aivars replied, lowering his axe slightly. "I’m Aivars."

"Es esmu Ilze," viņa sacīja, un viņas acīs parādījās cerības dzirksts.

"I am Ilze," she said, and a spark of hope appeared in her eyes.

"Meklēju savu māsu, Rūtu. Vai esi redzējis kādu jaunu meiteni šeit?"

"I’m looking for my sister, Rūta. Have you seen a young girl here?"

Aivars ievilka dziļu elpu. "Nē, neesmu, bet esmu priecīgs palīdzēt."

Aivars took a deep breath. "No, I haven’t, but I’m happy to help."

Ilze vilcinājās. "Tiešām? Kāpēc? Te viss ir tik bīstami."

Ilze hesitated. "Really? Why? Everything is so dangerous here."

"Es zinu, bet esmu viens un, varbūt, kopā mums būs labāk," viņš sacīja, meklējot vārdus, kas izteiktu viņa ilgas pēc piederības kādam.

"I know, but I’m alone, and maybe together we’ll be better off," he said, searching for words to express his longing to belong to someone.

Laikam ejot, viņi devās no vienas sabrukušas ēkas uz otru, pārbaudot katru stūri.

As time passed, they moved from one collapsed building to another, checking every corner.

Viņi dalījās mazliet pārtikas, kas bija atrasts uz sasprēgājušajiem ielas spraugās, un stāstiem par to, kā Riga bija pirms tās pārvērtības.

They shared the small amount of food found in the cracked street gaps and stories of how Rīga was before its transformation.

Aivara klusums tika piepildīts ar Ilzes cerīgajiem plāniem; Ilzes bailes tika mazinātas ar Aivara mierinošo klātbūtni.

Aivars' silence was filled with Ilze's hopeful plans; Ilze's fears were eased by Aivars' comforting presence.

Tomēr viss ne vienmēr bija viegli.

However, not everything was easy.

Kādu dienu, meklējot pārtiku kādā no atstātajiem bēniņiem, viņi sastapa cilvēku grupu – naidīgo, izsalkušo cilvēku, kas redzēja ikvienu kā pretinieku.

One day, searching for food in an abandoned attic, they encountered a group of people—hostile, hungry people who saw everyone as an enemy.

Aivars un Ilze strauji saprot, ka viņiem jāstrādā kopā, lai izbēgtu.

Aivars and Ilze quickly realized they had to work together to escape.

Viņi veikli aizskrēja pa saplaisājušajām kāpņu telpām, aizsargājot viens otru ar gudru manevrēšanu.

They swiftly ran down the cracked stairwells, protecting each other with clever maneuvering.

Kad viņiem izdevās izvairīties, vējiņš nesaprātīgi sagrieza papīra lūzni, kas uzkrita Aivara kājām.

When they managed to evade their pursuers, the breeze whimsically tossed a piece of paper that landed at Aivars' feet.

Tas bija vēstījums - neliela zīmīte ar norādi uz vietu, kur redzēta maza meitene.

It was a message—a small note indicating a place where a little girl had been seen.

Aivars šo zīmīti nostiepa Ilzei.

Aivars handed the note to Ilze.

Viņas acīs atspīdēja cerība.

Hope shone in her eyes.

"Rūta," viņa čukstēja, cieši apskaujot Aivaru.

"Rūta," she whispered, tightly embracing Aivars.

Šis mirklis bija spožs starojums tumšo dienu posmā.

This moment was a bright ray in the stretch of dark days.

Viņi ne tikai bija atraduši pavedienu, bet arī draudzību, kas saistīja viņus kopā kā komandu.

They had not only found a clue but also formed a friendship that bound them together as a team.

Rīgā rudens turpināja krāsot zemi, un, lai arī pasaule bija sabrukusi, Aivara un Ilzes saitēm bija jauna stiprība un cerība.

In Rīga, autumn continued to paint the ground, and although the world had collapsed, Aivars and Ilze's bonds had a new strength and hope.

Viņiem bija iemesls turpināt un cerēt uz nākotni, kurā Rūta varētu būt drošībā un kopā ar viņiem, ģimenē, kas bija sākusi atjaunot to, kas bija zaudēts.

They had a reason to continue and hope for a future where Rūta might be safe and with them, in a family that was beginning to restore what had been lost.