Rainers stāvēja muižas dārzā un skatījās uz krītošajām lapām.

Rainers stood in the manor garden, watching the falling leaves.

Ap viņu zeme bija klāta oranžām un dzintara nokrāsām.

The ground around him was covered in shades of orange and amber.

Gaiss bija dzestrs, peldoša koka dūmu smarža atgādināja par rudens beigām.

The air was crisp, and the floating scent of wood smoke reminded him of the end of autumn.

Mārtiņdiena tuvojās, un viņš ļoti vēlējās pabeigt dārza sakārtošanu, pirms viesi ieradīsies svinēt.

Mārtiņdiena was approaching, and he really wanted to finish organizing the garden before the guests arrived to celebrate.

Rainers jau sen uzskatīja dārzu par sava vectēva mantojumu.

Rainers had long considered the garden to be his grandfather's legacy.

Viņš rūpīgi sakopa katru stūri, atceroties vectēva stāstus par muižas angļu dārza tradīcijām.

He carefully tended to every corner, remembering his grandfather's stories about the manor's English garden traditions.

Piecas dienas līdz svētku vakaram, Rainers pēkšņi izjuta stresa vilni.

Five days before the holiday evening, Rainers suddenly felt a wave of stress.

Laika prognoze solīja vētru, spēcīgu vēju ar lietu.

The weather forecast promised a storm, strong winds with rain.

Viņam bija tikai nedaudz laika pabeigt savus darbus.

He had only a little time to finish his tasks.

Ieva un Oskars pievienojās dārzā, vērojot, kā Rainers ar domu pilnām acīm raudzījās uz debesīm.

Ieva and Oskars joined him in the garden, watching as Rainers gazed thoughtfully at the sky.

"Rainer," Ieva uzsāka, "varam palīdzēt, grābjot lapas.

"Rainer," Ieva began, "we can help by raking the leaves."

" "Jā," piebilda Oskars, "kopā paveiksim vairāk.

"Yes," added Oskars, "together we'll get more done."

" Tomēr Rainers gribēja to pabeigt viens pats.

However, Rainers wanted to finish it on his own.

Tā bija viņa cieņa pret vectēvu.

It was his way of honoring his grandfather.

Bet viņš laipni smaidīja un teica: "Pateicos, bet šodien ir daudz ko darīt, un es vēlos mēģināt pats.

But he kindly smiled and said, "Thank you, but there's a lot to do today, and I want to try on my own."

"Vētras vēsmas jau juta aizvējojam dārzā.

The gusts of the storm were already felt as they swept through the garden.

Vēlu vakarā, kad debesis kļuva tumšas un zvaigznes aizklāja mākoņi, Rainers vēl strādāja.

Late in the evening, when the skies became dark and the stars were obscured by clouds, Rainers was still working.

Viņš lēca pār zariem un krūmiem, steidzīgi pēdējās lapas savācis, vējš viņu sāka vajāt nepielūdzamā skrējienā.

He jumped over branches and shrubs, hastily gathering the last leaves as the wind chased him in its relentless race.

Beidzot lietus sāka līt, un Rainers bija drēgns un slapjš, bet dārzs izskatījās perfekti.

Finally, the rain began to pour, and Rainers was cold and wet, but the garden looked perfect.

Nākamajā rītā viesi sāka pulcēties muižā.

The next morning, guests began to gather at the manor.

Svinības bija siltas un priecīgas, un visi uzslavēja Rainera centību.

The celebration was warm and joyful, and everyone praised Rainera’s dedication.

Vecākie ciema iedzīvotāji pastāstīja vecās stāstus par Rainera vectēvu, un viņš pēkšņi saprata, ka galvenais ir atmiņas, nevis pilnība.

The older villagers shared old stories about Rainera’s grandfather, and he suddenly realized that memories, not perfection, were what mattered most.

Rainers piegāja pie Ieva un Oskara.

Rainers approached Ieva and Oskars.

"Nākamreiz es labprāt pieņemšu jūsu palīdzību.

"Next time, I will gladly accept your help.

Kopā darbi veicas vieglāk.

Together, work goes more smoothly."

"Dārzs spīdēja zem rīta saules stariem, un Rainers juta lepni un apmierināti.

The garden shone under the morning sun's rays, and Rainers felt proud and satisfied.

Muiža mirdzēja, un Rainers zināja, ka ir godinājis vectēva piemiņu, pat ja tas nebija perfekti.

The manor sparkled, and Rainers knew he had honored his grandfather's memory, even if it wasn't perfect.