Miglas purvs vienmēr ir bijis kā paslēpes ar dabas spēkiem.

The Miglas purvs has always been like a game of hide and seek with the forces of nature.

Šajā rudenī migla plīv pie zemes, padarot gaisu biezāku un necaurredzamāku.

This autumn, the fog clung close to the ground, making the air thicker and more opaque.

Laima, atbalstoties uz saviem instinktiem, plānoja atrast leģendāro veikaliņu purva vidū.

Laima, trusting her instincts, planned to find the legendary shop in the middle of the marsh.

Viņa atceras, kā viņas vectēvs vienmēr meklēja šīs īpašās laternas, lai svinētu Lāčplēša dienu.

She remembers how her grandfather always searched for these special lanterns to celebrate Lāčplēša diena.

Tas bija saites posms starp viņiem, un šogad Laima vēlējās to atdzīvināt.

It was a bond between them, and this year Laima wanted to revive it.

Viņa devās ceļā agri no rīta, kad spherical saules stari sāk ķerties pie miglas un grāca novembra drēgnums.

She set out early in the morning, when the sun's spherical rays began to catch the fog, and the chill of November gripped the air.

Viss apkārt skanēja cikāžu un purva putnu čalošana.

All around, the chirping of cicadas and marsh birds echoed.

Ceļš purvā bija sarežģīts, takas sazarojas un iegrima biezā zālē, it kā gribētu polku dejot ar Laimu.

The path through the marsh was complicated, the trails branched and sank into thick grass, as if wanting to dance a polka with Laima.

Laima atcerējās vectēva vārdus par to, ka pareizais ceļš vienmēr jūtas īsts.

Laima remembered her grandfather's words about how the right path always feels true.

“Esi kā laterna miglā,” viņš bija teicis.

"Be like a lantern in the fog," he had said.

Pēkšņi, kad šķita, ka migla kļuvusi vēl biezāka, no zara krastā uz viņu vērās gaiša acs.

Suddenly, when it seemed the fog had thickened even more, a bright eye gazed at her from a branch on the shore.

Tas bija Ralfs, Laimas sen pazīstams draugs, kurš pazina purvu like savas desmit pases.

It was Ralfs, Laima's old friend, who knew the marsh like his own ten fingers.

"Ko tu šeit dari vienatnē?

"What are you doing here alone?"

" viņš jautāja.

he asked.

Laima pasmaidīja apņēmīgi, un viņa balsī atbalsojās reizē skumjas un cerība: "Es meklēju laternu vectēva atmiņai.

Laima smiled determinedly, and in her voice echoed sadness and hope: "I'm looking for a lantern in memory of my grandfather."

"Ralfs piekrita viņu pavadīt.

Ralfs agreed to accompany her.

Viņi devās tālāk cauri mitrākajām vietām, klausījās saules aptumšojošo kļavu čukstus, līdz nonāca vietā, kur stāvēja koka brīnums - veikals zem nokareniem koku zariem.

They moved further through the wettest areas, listened to the whispering of the sun-darkening maples, until they reached a place where a wooden wonder stood—a shop under the drooping tree branches.

Tā bija Marijas namiņš, kas solījās būt kā pasaka ar saviem logiem, kur laternas dega kā saules gabaliņi.

It was Marijas namiņš, which promised to be like a fairy tale with its windows, where lanterns burned like pieces of the sun.

Iekāpjot veikalā, Laima apstājās, apstulbusi par krāšņo ainavu.

Entering the shop, Laima stopped, dazed by the magnificent view.

Marija smaidoši nāca pretī, viņas seja bija labvēlīga un laipna.

Marija came forward smiling, her face gracious and kind.

Laima izvēlējās visgaidītāko laternu, līdzīgu tai, kuru viņas vectēvs uzskatīja par ģimenes dārgumu.

Laima chose the most awaited lantern, similar to the one her grandfather considered a family treasure.

Kamēr vakars kļuva par nakti, Laima kopā ar ģimeni stāvēja dārzā, dedzinot laternu.

As evening turned into night, Laima stood in the garden with her family, lighting the lantern.

Gaismas stari iespiedās tumsā, atmodinot siltumu un mīlestību.

The beams of light pierced the darkness, awakening warmth and love.

Viņas vectēva balsi nu skanēja diženas ozola lapu starpā – viņa lēmums Purvā beidzot ļāva sirdij atrast mieru.

Her grandfather's voice now resonated among the grand oak leaves—her decision in the marsh finally allowed her heart to find peace.

Ar katru Lāčplēša dienas gaismas mirkli viņa juta, ka ceļojošās tradīcijas savieno pagātni ar tagadni, čukstot vēstījumus nākotnei.

With each Lāčplēša diena's light moment, she felt that the traveling traditions connected the past with the present, whispering messages to the future.