Sniegs klusi klājās uz loga, aizsegs pasauli no dzestruma ārpusē.

Snow quietly laid itself upon the window, shielding the world from the chill outside.

Elza stāvēja pie savas klases durvīm, cieši turēdama mazās actiņas gleznās Rudolfa spilgto smaidu, kurš, diemžēl, šobrīd atradās slimnīcā.

Elza stood by her classroom door, tightly holding in her small eyes the painting of Rudolfs's bright smile, who, unfortunately, was currently in the hospital.

Viņa zināja, ka Ziemassvētki viņam bija svarīgi.

She knew that Christmas was important to him.

Taču Elza baidījās no slimnīcām, to asins smarža un klusums viņu biedēja.

However, Elza was afraid of hospitals, their smell of blood and the silence frightened her.

Taču šoreiz viņa nevarēja likt savām bailēm uzvarēt.

But this time she couldn't let her fears win.

Viņa nolēma ņemt tikai dažus skolēnus un kopā kā pārsteigumu apmeklēt Rudolfu ar nelielu Ziemassvētku uzvedumu.

She decided to take only a few students and together visit Rudolfs as a surprise with a small Christmas performance.

Pēcpusdienā, krāsainu lampiņu laternu apgaismojumā, Elza un skolēni gatavoja slimnīcas telpu ar pašu darinātām rotājumiem.

In the afternoon, in the lighting of colorful lanterns, Elza and the students prepared the hospital room with self-made decorations.

Biruta, skolas direktore, smaidīja, vērojot, kā bērni uzvelk eņģeļu un ganiņu kostīmus.

Biruta, the school principal, smiled, watching as the children put on angel and shepherd costumes.

Elza juta, kā satraukums vāra asinis, taču bērnu smiekli, kas atbalsojas slimnīcas koridoros, maksa par viņas bailēm.

Elza felt excitement boil her blood, but the children's laughter echoing in the hospital corridors outweighed her fears.

Kad viņi izkārtojās ap Rudolfa gultu, viņu klusiņš „Klusa nakts, svēta nakts” sāka plūst kā maigs ziemas vējš.

When they arranged themselves around Rudolfs's bed, their gentle rendition of "Silent Night, Holy Night" began to flow like a gentle winter breeze.

Rudolfs, pārsteigts un aizkustināts, plaši smaidīja.

Rudolfs, surprised and moved, smiled widely.

Viņa acis mirdzēja, un pēc neliela brīža jau visas slimnīcas telpas piepildīja viņa līksmā balss.

His eyes sparkled, and after a short moment, his cheerful voice filled all the hospital rooms.

Biruta pievienojās, klusi sarunājoties ar Elzu brīdim.

Biruta joined in, quietly conversing with Elza for a moment.

Elzas sirds tagad bija mierīga, ēnojot savu kādreizējo baili no slimnīcām.

Elza's heart was now calm, overshadowing her former fear of hospitals.

Biruta pateicīgi piekurināja kopības siltumu, kas sajūta visu telpu.

Biruta gratefully kindled the warmth of togetherness that filled the entire room.

Virs un ap Rudolfu bērni spēlējas, neaizmirstot patiesību par Ziemassvētku brīnumiem — kopība un rūpes par otru.

Over and around Rudolfs, the children played, not forgetting the truth about the miracles of Christmas — community and caring for one another.

Šī pieredze viņiem visiem bija neaizmirstama.

This experience was unforgettable for all of them.

Un tā, ar siltu smaidu un draudzības garu, viņi atgriezās skolā.

And so, with warm smiles and the spirit of friendship, they returned to school.

Elza juta, ka viņas bailes bija ziedušas jaunā apņēmībā — būt kopā, pat tad, kad vieta vai laiks šķiet bīstams.

Elza felt that her fears had blossomed into a new determination — to be together, even when the place or time seems dangerous.

Rudolfs, sēžot gultā, māja ar roku saviem draugiem, jau sākot domāt par atgriešanos skolā un tai sekojošo Ziemassvētku uzvedumu.

Rudolfs, sitting in his bed, waved to his friends, already starting to think about returning to school and the subsequent Christmas performance.

Tā bija diena, kad visi atrada kaut ko svarīgu sevī un vienā otrā.

It was a day when everyone found something important within themselves and in one another.