Bija auksta, klusa ziema.

It was a cold, quiet winter.

Sniegs krita no debesīm, apklājot senos drupas, kas atradās meža vidū.

Snow fell from the sky, covering the ancient ruins that lay in the middle of the forest.

Lidija stāvēja pie drupu malas, cieši satvērusi savu ziemas mēteļa apkakli.

Lidija stood at the edge of the ruins, holding tightly to the collar of her winter coat.

Viņa juta, ka tuvojas kaut kas svarīgs.

She felt that something important was approaching.

Viņai blakus stāvēja Raitis, Lidijas brālēns.

Next to her stood Raitis, Lidija's cousin.

Viņš bija skeptisks par šo misiju.

He was skeptical about this mission.

"Lidija, varbūt mums nevajadzētu," viņš teica, bet viņa acīs bija rūpes par Lidiju.

"Lidija, maybe we shouldn't," he said, but there was concern for Lidija in his eyes.

Taču Lidija trīcēja nevis no aukstuma, bet no vēlmes uzzināt patiesību par saviem vecvecākiem.

However, Lidija was shivering not from the cold but from the desire to discover the truth about her grandparents.

Viņi it kā esot pazuduši tieši šeit.

They supposedly disappeared precisely here.

Tikmēr viņus tuvumā vēroja Dainis, viņu ekscentriskais vecvectēvs.

Meanwhile, they were being watched from nearby by Dainis, their eccentric great-grandfather.

Viņš bieži mīklaini runāja par drupām un zudušo ģimenes noslēpumu.

He often spoke enigmatically about the ruins and the lost family secret.

Kad Lidija un Raitis uzmeklēja viņu, Dainis bija sākumā negribīgs, bet vēlāk tomēr sniedza viņiem dažus pavedienus – "Tur ir kaut kas, kas jāredz pašam, tad sapratīsiet," viņš sacīja.

When Lidija and Raitis sought him out, Dainis was initially reluctant, but later he gave them a few clues—"There is something you need to see for yourself, then you will understand," he said.

Lidijai tas bija pietiekami.

For Lidija, that was enough.

Viņa pārliecināja Raiti, un abi izlēma drupās doties neatkarīgi no ciema brīdinājumiem par nolādēto vietu.

She persuaded Raitis, and they both decided to venture into the ruins despite the village's warnings about the cursed place.

Drupās valdīja noslēpumaina sajūta.

The ruins exuded a mysterious feeling.

Sniegs klāja senos akmeņus, un pa gaisa burbuļiem plūda vēstures garša.

Snow covered the ancient stones, and the air was filled with a taste of history.

Lidija turpināja, viņas sirds pukstēja ātri.

Lidija continued onward, her heart beating quickly.

Beidzot viņi nonāca pie akmens altāra, kur sniegs izcēla grāmatu – vecu, nodzeltējušu dienasgrāmatu.

Finally, they arrived at a stone altar where the snow revealed a book—an old, yellowed diary.

Atverot dienasgrāmatu, Lidija sāka lasīt savas vecmātes vārdus.

Opening the diary, Lidija began to read her grandmother's words.

Tur atklājās patiesība par viņu aizliegto mīlestību un māksliniecisko sapni dzīvot brīvību svešā zemē.

There was revealed the truth about their forbidden love and artistic dream to live freely in a foreign land.

Viņi vēlējās sākt jaunu dzīvi, tālu no sabiedrības nosodījuma.

They wanted to start a new life, far from societal condemnation.

Lidijas acīs iezibējās asaras, taču tās bija no atvieglojuma.

Tears sparkled in Lidija's eyes, but they were tears of relief.

Viņa saprata, ka viņas vecvecāku mīlestība un drosme padara viņu ģimeni spēcīgu.

She understood that her grandparents' love and courage made their family strong.

Viņa un Raitis atgriezās mājās ar šo zināšanu bagātību.

She and Raitis returned home with this wealth of knowledge.

Raitis, kurš sākumā bija ievērojami skeptisks, tagad skatījās uz Lidiju ar citu aci.

Raitis, who was initially quite skeptical, now looked at Lidija with different eyes.

Viņš bija lepns par viņas drosmi un saprata, ka dažreiz ir vērtīgi konfrontēt pagātni, lai atrastu mieru tagadnē.

He was proud of her courage and understood that sometimes it is worthwhile to confront the past to find peace in the present.

Lidija jutās tuvāk savai ģimenes vēsturei.

Lidija felt closer to her family's history.

Tā viņa svinēja Ziemassvētkus – ar atmiņu un mīlestības pilnu sirdi, kā viņas vecvecāki to būtu vēlējušies.

That was how she celebrated Christmas—with a heart full of memories and love, just as her grandparents would have wished.

Un tā ziema aiz loga, klusa un mierīga, kļuva par mierpilnāku caur iegūtajām atziņām.

And so the winter outside the window, quiet and peaceful, became even more serene through the insights gained.