Kamēr Rīga lēnām ietinās ziemas baltajā segā, Vecrīgas centrā, Vērmanes dārzā, stāvēja Arturs.

As Rīga slowly wrapped itself in the white blanket of winter, in the center of Vecrīga, in Vērmanes Park stood Arturs.

Mūziķis.

A musician.

Ielas mākslinieks ar siltu mētelīti un nedaudz saplosītu muzikālo aparatūru.

A street artist with a warm coat and slightly battered musical equipment.

Viņš šobrīd šķita kaut kur starp prieku un šaubu, jo visapkārt skanēja svētku trokšņi un cilvēku čalas.

At this moment, he seemed to be somewhere between joy and doubt, as the sounds of festive noises and people's chatter echoed all around.

Arturs, kurš ikdienā spēlēja jautru un ritmisku mūziku, šoreiz cīnījās, lai piesaistītu citu uzmanību.

Arturs, who usually played lively and rhythmic music, was struggling to attract attention this time.

Ap jauno gadu Vērmanes dārzs vienmēr ir pilns ar cilvēkiem.

Around the New Year, Vērmanes Park is always full of people.

Lielie svētku egļi un spožās gaismas pievilina ļaudis no malu malām.

The large festive trees and bright lights attract crowds from all around.

Tomēr viņa mūzika pazūd svētku dinā.

However, his music was lost in the festive din.

Liga un Vilis, pāris, kas bija devušies uz Rīgu, lai baudītu jaungada svinības, pamanīja Arturu.

Liga and Vilis, a couple who had come to Rīga to enjoy the New Year celebrations, noticed Arturs.

Viņa muzikālajā sniegumā bija kaut kas sirsnīgs un īsts.

There was something heartfelt and genuine in his musical performance.

Bet pūlis turpināja steigties uz priekšu.

But the crowd continued to rush forward.

Arturs sajuta aukstumu ne tikai gaisā, bet arī sirdī.

Arturs felt the cold not only in the air but also in his heart.

"Varbūt man ir jāmēģina citādāk," padomāja Arturs, skatoties, kā taures un citi mūziķi piesaista pūļus ar viegli saprotamiem hitiem.

"Maybe I need to try something different," thought Arturs, watching as brass bands and other musicians attracted crowds with easily recognizable hits.

Tad viņam ienāca prātā ideja.

Then an idea came to him.

"Auld Lang Syne", viņš nodomāja, atceroties kādu senu melodiju, kas vienmēr uzrunāja viņu paša sirdi.

"Auld Lang Syne," he thought, recalling an old melody that always spoke to his own heart.

Mēģinot noķert notis uz savas ģitāras, viņš sāka spēlēt.

Trying to catch the notes on his guitar, he began to play.

Lēnām, bet pārliecinoši, melodija sāka ieviest dzirksti gaisā.

Slowly but surely, the melody started to spark the air.

Liga un Vilis apstājās.

Liga and Vilis stopped.

Viņiem pievienojās vēl daži cilvēki, kas, steidzoties garām, sāka samazināt ātrumu.

They were joined by a few more people who, while rushing past, began to slow down.

Kamēr Arturs spēlēja, nedaudzās sniega pārslas viņam uzkrita uz deguna, un viņš sāka just, ka apkārtējie cilvēki satraukti apstājas un klausās.

As Arturs played, a few snowflakes fell on his nose, and he began to feel the excitement in the surrounding people as they stopped and listened.

Kāds no pūļa sāka dziedāt līdzi un drīz citi pievienojās dziesmai.

Someone in the crowd started singing along, and soon others joined in the song.

Noslēgumā, ar daudziem smaidīgiem sejām, kas aplenkuši viņu, Arturs pabeidza savu priekšnesumu.

In the end, with many smiling faces surrounding him, Arturs finished his performance.

Viņš jutās viegls kā šīs pārslas, un smaids rotāja viņa seju.

He felt as light as those flakes, and a smile graced his face.

Aplausi viņu sildīja vairāk nekā jebkura cepure vai jaka spētu.

The applause warmed him more than any hat or coat could.

Arturs saprata, ka viņa mūzika tiešām spēj pieskarties cilvēku sirdīm.

Arturs realized that his music truly had the power to touch people's hearts.

Šī jaunatrastā pašpārliecinātība un prieks bija tieši tāds bellum, ko viņam vajadzēja.

This newfound self-confidence and joy were exactly the kind of encouragement he needed.

Un, kad pūlis sāka lēnām izklīst, Arturs zināja, ka viņa sirds mūzika šajā ziemas vakarā bija piepildījusi dārzu ar īstu mūzikas maģiju.

And as the crowd slowly began to disperse, Arturs knew that his heart's music had filled the park with genuine musical magic on this winter's evening.