Aiz smagajām, samtainajām aizkariem Radisson Blu viesnīcas greznajā apartamentā viss bija kluss.

Behind the heavy, velvety curtains of the luxurious suite at the Radisson Blu hotel, everything was quiet.

Tikai kamīns viegli gurkstēja, izplatot siltumu aukstajā janvāra naktī.

Only the fireplace softly crackled, spreading warmth on the cold January night.

Sniega pārslas līgani krita, pārklājot Rīgu kā mīkstu segu, un pilsētas ugunis mirdzēja tālumā.

Snowflakes gently fell, covering Rīga like a soft blanket, and the city lights shimmered in the distance.

Anete sēdēja pie galda, cieši vērodama katru spēles dalībnieku.

Anete sat at the table, closely observing each player in the game.

Viņas zelta krāsas kārts čipu tornis bija mazs, bet viņa cerēja uz vienu lielu uzvaru.

Her tower of gold-colored chips was small, but she hoped for one big win.

"Šī ir mana iespēja," viņa domāja, savaldot trīcošās rokas.

"This is my chance," she thought, steadying her trembling hands.

Viņa ieelpoja dziļi un pasmaidīja, uzliekot savu labi pazīstamo masku – šarmu.

She took a deep breath and smiled, putting on her well-known mask—charm.

Jānis, viņai pretim, šķita savādāk noskaņots.

Jānis, across from her, seemed to be of a different mood.

Viņa acis bieži skatījās pa logu, aizdomīgas, it kā viņš meklētu mierinājumu ārpus šīs telpas.

His eyes often looked out the window, suspicious, as if searching for comfort beyond this room.

Viņš jutās spēcīgs uz ārpusi, bet viņa sirds sitas nemierīgi zem dārga uzvalka.

He felt strong outwardly, but his heart beat restlessly beneath the expensive suit.

Pokera žetonus kārtoja no jauna, un spēle sāka ieiet savā ritmā.

Poker chips were rearranged, and the game began to find its rhythm.

Anete pielietoja savu pieredzi, patiesībā izmantojot katru izdevību runāt ar Jāni.

Anete used her experience, actually taking every opportunity to talk to Jānis.

Viņa smējās par viņa jokiem, viegli uz kaut ko atbildēja – tas viss bija daļa no viņas plāna.

She laughed at his jokes, responded lightly to something—it was all part of her plan.

Taču, spēlei turpinoties, Jānis sāka just kaut ko dīvainu krūtīs.

However, as the game progressed, Jānis started to feel something strange in his chest.

Sākumā tas bija viegls tirpums, bet ātri pārvērtās asas, pulsējošas sāpes.

At first, it was a light tingling, but quickly turned into sharp, throbbing pain.

Viņš centās to ignorēt, negribēdams zaudēt savas pēdējās iespējas šajā vakara izredzēm.

He tried to ignore it, unwilling to lose his last chances in this evening's prospects.

"Es varu to izturēt," viņš sev sacīja, bet sāpju viļņi kļuva tikai stiprāki.

"I can endure it," he told himself, but the waves of pain only grew stronger.

Beidzot, kad pēdējā roka tika izdalīta un "bankas" izmērs jau bija milzīgs, Jānis sasprindzināja vaigu.

Finally, when the last hand was dealt and the "pot" size was already enormous, Jānis clenched his cheek.

Tajā brīdī viņš zināja, ka vairs nevar turpināt.

At that moment, he knew he could no longer continue.

"Atvainojiet," viņš runāja negaidītā klusumā.

"Excuse me," he spoke into the unexpected silence.

"Es laikam nevaru turpināt.

"I think I can't continue."

"Visi uz viņu paskatījās, bet tikai Anete pamanīja viņa bālo seju un saspringtās lūpas.

Everyone looked at him, but only Anete noticed his pale face and tense lips.

Viņa juta, ka tagad ir viņas brīdis, bet uzvara šķita nesvarīga.

She felt that now was her moment, but the victory seemed insignificant.

Viņa skatījās uz galda, tad uz Jāni.

She looked at the table, then at Jānis.

"Tas nav tā vērts," viņa čukstēja, pārsteigta no savām pašas jūtām.

"It's not worth it," she whispered, surprised by her own feelings.

Pēc brīža viņa pacēla žetonus un dalīja tos uz pusēm ar Jāni.

After a moment, she picked up the chips and split them in half with Jānis.

Visi telpā bija pārsteigti, bet Anete tikai pasmaidīja.

Everyone in the room was surprised, but Anete just smiled.

"Dažreiz svarīgāks par grafika ir cilvēka sirds un veselība," viņa teica, atceroties savu cīņu ar zaudējumu bailēm.

"Sometimes more important than the game is a person's heart and health," she said, remembering her struggle with the fear of losing.

Jānis pateicīgi pasmaidīja un apstiprinoši pamāja.

Jānis gratefully smiled and nodded affirmatively.

Viņš zināja, ka jāturpina, bet šoreiz prioritāte būs veselība, nevis pride.

He knew he had to continue, but this time the priority would be health, not pride.

Viņi abi uz mirkli apsēdās un kopā sāka runāt par dzīvi, galvenokārt bez vārdiem, kurus vajadzētu izteikt.

They both sat down for a moment and began to talk about life, mostly without the words that should be spoken.

Ārpus loga Rīga turpināja mirgot, un sirsnīgā, klusa nakts noslēdzās ar jaunu sākumu abiem spēlētājiem.

Outside the window, Rīga continued to twinkle, and the heartfelt, quiet night concluded with a new beginning for both players.