Ziemas saulriets bija nokritis pār Rīgas Vērmanes dārzu.

The winter sunset had descended over Rīgas Vērmanes dārzu.

Gaisā virmoja viegla sniega putra, un taka, kas veda uz sasalušo dīķi, bija klāta ar svaigu sniega kārtu.

A light snow slurry swirled in the air, and the path leading to the frozen pond was covered with a fresh layer of snow.

Koki pacēlās kā katedrāļu kolonnas, kailām zarām, kas izstiepušies pret debesīm.

The trees rose like cathedral columns, with bare branches stretching towards the sky.

Māris stāvēja pie dīķa malas, vēroja sniega pārslas, kas lēni krita viņam uz pleciem.

Māris stood by the edge of the pond, watching the snowflakes slowly falling onto his shoulders.

Viņš izņēma no kabatas vecu, salokītu papīra lapu.

He took out an old, folded piece of paper from his pocket.

Tā bija vēstule, kuru viņš nesen bija sūtījis saviem bērniem, Elīnai un Jānim.

It was a letter he had recently sent to his children, Elīna and Jānis.

Vēstule bija pilna ar nožēlu, bet arī cerību atkalapvienoties.

The letter was full of regret but also hope for reconciliation.

Vērmane dārzs bija piepildīts ar maigām gaismiņām, kas rotāja katras zarus.

Vērmanes garden was filled with gentle lights adorning every branch.

Bija ziņa par vietējo ziemas festivālu, un Māris cerēja, ka tas pievilks viņa bērnus atpakaļ pie viņa.

There was an announcement about a local winter festival, and Māris hoped it would draw his children back to him.

Viņš labi zināja, ka pagātne bija sāpīga.

He knew well that the past was painful.

Bet cerība redzēt bērnu smaidus bija lielāka par bailēm no noraidījuma.

But the hope of seeing his children's smiles was greater than the fear of rejection.

Kamēr viņš stāvēja, ik pa laikam lūkojoties apkārt, Māris juta, kā sirds sitas pierē.

As he stood there, occasionally glancing around, Māris felt his heart pounding in his chest.

Viņš atgriezās bērnībā.

He returned to his childhood.

Laiks, kad viņa attiecības ar Elīnu un Jāni sāka plaisāt, palika dziļi iesakņots viņa domās.

The time when his relationships with Elīna and Jānis started to crack was deeply rooted in his thoughts.

Cik daudz reižu viņš bija domājis, ka būtu uzplecējis vairākas lietas, būtu izdarījis labāk, teicis vairāk, vai mazāk.

How many times had he thought about how he could have handled things better, done more, said more, or less?

Pēkšņi, no tāluma viņš ieraudzīja divus siluetus, kas tuvojās.

Suddenly, in the distance, he saw two silhouettes approaching.

Elīna un Jānis.

Elīna and Jānis.

Abi bērni ar rokām stingri turojās pie saviem mēteļiem, soļojot cauri sniega paklājam.

Both children held tightly to their coats as they walked through the carpet of snow.

Māris saspieda rokas kopā, glāstot tās, lai noslēptu satraukumu.

Māris clasped his hands together, rubbing them to hide his nervousness.

"Labdien," viņš teica, savāca drosmi sirdī.

"Hello," he said, mustering courage in his heart.

"Paldies, ka atnācāt.

"Thank you for coming."

"Elīna un Jānis uz mirkli palika stāvēt, apdomājot katru vārdu.

Elīna and Jānis stood for a moment, contemplating each word.

Sākumā bija sajūta, ka sasalums starp viņiem ir lielāks par ziemas dīķi.

At first, it seemed that the frost between them was greater than the winter pond.

Bet lēni, šķērsu šim ledum, sirds siltumam, viņš sāka runāt par lietām, kas patiesi bija nozīmīgas.

But slowly, across this ice, with the warmth of the heart, he began to talk about the things that truly mattered.

Viņi pakāpeniski atvēra savas sirdis, sākot runāt par lietām, kuras līdz šim bija klusēti.

They gradually opened their hearts, starting to talk about things that had been left unspoken until now.

Pagātne nebija pazudusi, bet tagadējais siltums sniedzās pāri tai.

The past wasn't forgotten, but the present warmth extended beyond it.

Kad sniegs maigi pārstāja, Māris apzinājās, ka pirmo reizi pēc ilgā laika viņa sirds bija pilna cerības un ticības.

When the snow softly ceased, Māris realized that for the first time in a long while, his heart was full of hope and faith.

Viņš saprata, kas viņam bija jādara, lai attiecības kļūtu spēcīgākas par jebkuru vēju.

He understood what he had to do to make their relationships stronger than any wind.

Elīna un Jānis palika ilgāk, un aptumšotajā ziemas vakarā atmiņas un sapņi sāka atkārtot dzīves kursu.

Elīna and Jānis stayed longer, and in the dim winter evening, memories and dreams began to retrace the course of life.

Māris apzinājās, ka vieglums slēpjas patiesībā un vienkāršībā.

Māris realized that ease lies in truth and simplicity.

Viņi atstāja Vērmanes dārzu, kāpjot laukā, kur gaismas no ielas laternām viegli sagrāva tumsu.

They left Vērmanes dārzu, stepping out where the streetlamps' light gently shattered the darkness.

Viņi zināja, ka var kopā pāriet pār šo šķērsli, kas šķita tik neuzlabojams.

They knew they could together overcome this barrier, which once seemed insurmountable.

Ar pilnu mīlestības sirdi Māris atgriezās mājās, zinot, ka šis vakars bija sākums kaut kam jaunam, kaut kam svarīgam.

With a heart full of love, Māris returned home, knowing that this evening was the beginning of something new, something important.

Un kaut kādā veidā viņi visi izlidoja no pagātnes, tagad kopā un gatavi tikt galā ar nākotni.

And somehow, they all flew out of the past, now together and ready to face the future.